Laučjunai bronza Varšavā
Stāsta Amandas treneris Zigurds Kincis:
7.septembrī plkst. 23:00 no Daugavas stadiona Rīgā devāmies ceļā uz Varšavu, kur 9.septembrī risinājās starptautiskās jaunatnes sacensības. Sacensībās piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Ukrainas, Ungārijas, Slovākijas un Čehijas jaunatnes izlases, kā arī viens klubs no Polijas. Lai iekļūtu izlasē, visām valstīm bija līdzīgi nosacījumi – atlases sacensībās vajadzēja uzvarēt kādā no disciplīnām, respektīvi, katras disciplīnas labākais sportists iekļūst komandā.
Ja atceramies, mēs uzvarējām 300m distancē 1.jūnijā notiekošajā atlasē Valmierā. Tā kā parasti šīs sacensības notiek pāris nedēļas pēc atlases, tad šogad sakarā ar Eiropas čempionātu futbolā tās tika pārceltas uz septembri. Tas nozīmē, ka pagāja 13 nedēļas pēc uzvaras Latvijā līdz pašam braucienam. Labi jau nebija, jo toreiz bijām labā sportiskajā formā, bet apstākļi visām valstīm vienādi un tādi tie bija jāpieņem. Augustā veicām sagatavošanās darbus. Dažas dienas pirms brauciena varēja just, ka rezultātam jābūt labam, jo iespēju robežās viss bija izdarīts, lai tā tas notiktu. Tā kā sacensības bija svētdienā, mums bija pietiekami daudz laika, lai atpūstos. Brauciens uz Varšavu ilga 10,5 stundas. Galā bija nogurums no braukšanas, bet tā kā vēstniecība izmaksāja biļetes uz Varšavas ZOO, tad šo iespēju izmantojām. Divu stundu ilgā pastaiga pa ZOO nogurdināja vēl vairāk, bet tā kā visa atlikusī diena bija brīva, satraukumam nebija pamata. Dzīvojām studentu kopmītnēs. Ja parasti priekšstats par kopmītnēm ir briesmīgs, tad šīs bija labākās kopmītnes kādas redzētas. Par sadzīves apstākļiem sūdzēties nevarēja. Arī ēdināšana trīs reizes dienā bija laba. Tā kā stadions no kopmītnēm atradās pietiekami tālu, tad vakarā izgājām iesildīties turpat blakus esošajā parkā. Nākamajā dienā pēc brokastīm devāmies uz Latvijas vēstniecību Varšavā. Vēstnieks pastāstīja par Polijā esošo situāciju, par viņa ikdienu un pienākumiem. Kā izrādās, tad Poliju krīze nav skārusi un viņi dzīvo labi un par dzīvi nesūdzas. To arī var manīt lielveikalos. Preču apjomi tur ir neierobežoti lieli un no piedāvājuma var apmulst. Interesanti tas, ka lielākā daļa pārtikas preces ir viņu pašu ražotas. Tātad, veiksmīgi tiek attīstīti vietējie uzņēmumi.
Ar vēstnieka doto veiksmi devāmies uz stadionu. Ilgi gaidītais brīdis bija klāt. Pirms starta bija atklāšanas parāde ar orķestri un televīziju. Forši. Ir ko pamācīties mūsu organizatoriem. Jau pēc mirkļa bija Amandas starts. Tieši ar 300m skrējieniem sākās sacensības. Formāts ļoti vienkāršs – visas dalībnieces ir vienā skrējienā un jau finišā ir redzama izcīnītā vieta. Pirms starta bija jūtams uztraukums, bet būtu dīvaini, ja tāds nebūtu. Galvā izgāja cauri viss sagatavošanās cikls, joprojām bija pārliecība par startu. Tas brīdis bija klāt – priekšā tikai 50 sekunžu skrējiens, bet kas bija līdz tam – veselas 13 nedēļas pēc uzvaras atlasē, pēc nogurdinoša brauciena uz Varšavu, pēc emocijām, spriedzes un domām par šo mirkli. Jā, pēc 50s viss bija galā, bet tas skrējiens emocionāli bija daudz garāks, tik ļoti bija vēlme izcīnīt medaļu, ka finiša līnija tuvojās lēnām. Starts padevās veiksmīgs. Jau ar pirmajiem metriem
Amanda bija starp līderēm. Pēc 200m bija skaidrs, ka pirmās divas vietas aizsniegt būs grūti, bet trešā vieta gan ir ļoti reāla. Un tā arī bija – Amanda izlika visus spēkus un šo vietu noturēja pārliecinoši. Pēc finiša sportiste bija tāda, kādus pēc finiša vēlos redzēt visus savus audzēkņus – 100% izlikti spēki un cīņa līdz pēdējam metram.
Pēc tam jau mierīgi varējām sekot komandas biedru startiem un baudīt dienu. Arī Latvijas izlasei kopvērtējumā labs rezultāts – 3.vieta. Esam arī piedalījušies šī panākuma veicināšanā.
Atpakaļceļš jau bija mierīgs, bez stresa. Prieks, gandarījums un lepnums par paveikto ir ļoti liels. Panākumi iedvesmo un jāturpina veiksmīgi strādāt ar saviem audzēkņiem un jāgatavojas jauniem panākumiem.
